Jēzus kalna sprediķis

Mārtiņš Luters norāda, ka, skaidrojot Jēzus Kalna sprediķi, Baznīcas vēsturē ir pieļautas divas ļoti rupjas kļūdas, varētu teikt – divas galējības.

Viena ir raksturīga Romas katoļu baznīcai, kad tā runā par 12 “evaņģēliskajiem padomiem”, kuri ir atrodami Mateja evaņģēlija 5. nodaļā (piemēram, ļaunu neatmaksāt ar ļaunu vai dot visiem, kas lūdz). Šie padomi neesot pavēles visiem kristiešiem, bet gan brīvas izvēles lieta, ja kāds vēlas būt pilnīgāks kristietis.

No otras puses, 16. gs. pārkristītāji jeb anabaptisti Jēzus Kalna sprediķī ierauga aizliegumu paturēt privātīpašumu, pildīt valsts amatu un būt par tiesnesi, nedrīkstot arī aizstāvēt valsti, būt par karavīru, dot zvērestus u. tml. Šie ļaudis, uzsver Luters, neievēro atšķirību starp pasaulīgo jeb laicīgo un dievišķo valstību, tie Dieva valstības likumus grib attiecināt uz laicīgo valdību.

M. Luters savā skaidrojumā piedāvā iet trešo ceļu. Nosauksim to par vidusceļu. Kāds tas ir? To var noskaidrot ikviens, kurš izlasīs šo grāmatu.