Tēvs Arsēnijs (1894 - 1975)

"Es lēģerī pabiju gandrīz 30 gadus – 360 mēnešus. Daudzi man netic – tas nevarot būt, jo neiespējami ir lēģerī izturēt 30 gadus, un arī piespriestie termiņi neesot bijuši tik milzīgi. Taču es, kurš te ar jums runāju, – izturēju. (..)

Klosteris un skits daļēji vēl darbojās, kad es jau biju no tā izmests un apmeties ciematā pie Nikolorožkas baznīcas, kas stāvēja balta un stalta augstā krastā. No zvanu torņa augšas pavērās neaprakstāmi skaists skats uz Seligera ezeru ar tā neskaitāmajām salām, tālumā rēgojās Stolobenskas Nila klostera baznīcas un zvanu torņi, kas bija tik dārgi manai sirdij. 1923. gadā mani arestēja un aizveda uz Ostaškovas pilsētu. Ilgi biju tur ietupināts, par mani ņirgājās kā par pretpadomju darbinieku un kaitīgu elementu un bez jebkādas tiesas piesprieda piecus gadus. Taču lēģeros bez pārtraukuma aizvadīju līdz pat 1953. gadam. Katru reizi, kad aizritēja pieci gadi, mani izsauca uz lēģera valdi un pasludināja, ka ieslodzījuma termiņš tiek pagarināts vēl par pieciem gadiem. Pirmais lēģeris bija Solovkos. Ja vispār ieslodzītajiem lēģeros nebija nekādu tiesību, tad Solovkos trīskārši nebija. Tevi varēja pilnīgi bez kāda tiesas sprieduma aiz tuvākā dievnama stūra nošaut. Varēja vienkārši, tāpat, “pa jokam” pievest pie bedres un iešaut pakausī vai arī šaut, acīs skatoties, atkāpjoties piecus sešus soļus, lai tu naganu neizrautu no šāvēja rokām, iešaut sirdī vai sejā un pusdzīvu aprakt. Redzēju to pats..."